Mēs esam pieraduši domāt, ka vecums ir gudrības sinonīms. Ka sirmi mati automātiski piešķir cilvēkam laipnību, pazemību un kaut kādu augstāku morāli.
Mūs jau no bērnības māca cienīt vecākus cilvēkus tikai viņu vecuma dēļ. “Atdod vietu,” “palīdzi aiznest somu,” “klusu, viņa zin labāk.” Un mēs klusējam, palīdzam, atveram viņiem ne tikai kāpņu telpas durvis, bet arī savas dvēseles durvis. Un tad nejauši uzduramies tam, kas guļ uz virtuves galda, un pasaule apgriežas.
Ideālās kaimiņattiecības ilūzija
Martai Jēkabsonei ir septiņdesmit pieci gadi. Viņa jau veselu mūžību dzīvo pretējā dzīvoklī. Kad es pirms pieciem gadiem ievācos šajā mājā, viņa bija pirmā, kas mani sagaidīja. Ne ar pretenzijām par troksni, kas radās pārceļoties, bet gan ar šķīvi vēl siltu pīrādziņu ar kāpostiem. Meitiņ, tu viena dzīvosi? — viņa toreiz jautāja, iejūtīgi ieskatīdamās man acīs. — Nu, nekas. Esmu tepat blakus, ja kas, klauvē. Man ir gan sāls, gan sērkociņi, gan padoms, ja vajadzēs.
Un es atmaigu. Lielā pilsētā, kur cilvēki gadiem ilgi nezina to cilvēku vārdus, kas dzīvo aiz sienas, šāda līdzdalība šķita kā brīnums. Marta Jēkabsone man kļuva par kaut ko līdzīgu krustmātei.
Viņa vienmēr bija kārtīga. Kopts sirmos matu pušķis, tīrs priekšauts, vaniļas un korvalola smarža, kas stiepās viņai līdzi. Mēs bieži dzērām tēju viņas virtuvē. Viņa stāstīja par savu grūto jaunību, par vīru, ko apglabāja pirms desmit gadiem, par dēlu, kurš reti zvana. Es klausījos un žēloju viņu.
Pretim es, protams, dalījos ar savu. Stāstīju par problēmām darbā, par neveiksmīgiem randiņiem, par šaubām saistībā ar karjeru. Man šķita, ka esmu atradusi ideālu klausītāju.
Viņa māja, savilka lūpas, knikšķināja mēli īstajās vietās un deva sadzīviskus padomus. Dažreiz tie man šķita vecmodīgi, bet es to norakstīju uz paaudžu atšķirību. Tev, galvenais, jābūt pieticīgākai, — viņa teica, kad es priecājos par paaugstinājumu. — Laime mīl klusumu. Nebūs ilgi jāgaida, noskaudīs.
Jauna ģimene pastāsta kāpēc pārcēlās no Rīgas uz attālu ciematu
Liktenīgā otrdiena
Pirms trim dienām Marta Jēkabsone devās uz sanatoriju. Sociālais dienests viņai bija izkārtojis ceļazīmi, viņa to gaidīja pusgadu. Viņa bija briesmīgi noraizējusies.
Zane, glāb mani, — viņa lūdza, pasniedzot man atslēgu saišķi. — Manus ziedus tu zini? Vijolītes uz palodzes un ģerānijas zālē. Laisti reizi divās dienās, ne biežāk. Un pabaroju zivtiņas. Es nevienam citam nevaru uzticēties, tev ir viegla roka. Es piekritu bez domāšanas. Tā taču ir sīkums. Turklāt man bija viņas dzīvokļa atslēgas jau agrāk gadījumam “ja nu kas”, bet es tās nekad neizmantoju bez viņas ziņas.
Pirmajā dienā viss noritēja normāli. Es iegāju, aplaistīju ziedus, pabaroju melanholiskās gupijas akvārijā un aizgāju. Dzīvoklis viņai, jāsaka, ir specifisks. Sastinguma laika muzejs. Servīze ar kristālu, paklāji pie sienām, milzīgu grīdas pulksteņu tikšķēšana, kas klusumā sit pa ausīm.
Otrreiz es atnācu vakarā, pēc smagas darba dienas. Galva dūca, gribējās ātrāk tikt galā ar pienākumiem un iet gulēt. Es aplaistīju vijolītes virtuvē un jau gatavojos iet prom, kad mans skatiens krita uz virtuves galdu.
Parasti tur valdīja ideāla kārtība: mežģīņu salvete, cukurtrauks, vāzīte ar sausiņiem. Bet steidzoties ar saiņošanos, Marta Jēkabsone, šķiet, bija izjaukusi savu pedantisko kārtību. Uz galda malas stāvēja bieza, kopējā klade dermantīna vākos. Tā bija atvērta. Blakus gulēja pildspalva bez vāciņa, it kā saimniece būtu kaut ko rakstījusi pēdējā brīdī pirms aiziešanas un aizmirsusi nolikt.
Man nav ieradums lasīt svešas vēstules vai dienasgrāmatas. Tas ir tabu. Bet skatiens neviļus izrāva pazīstamu vārdu, tas bija mans vārds. Tas bija uzrakstīts lieliem, plašiem burtiem lapas pašā augšā. Zinātkāre ir netikums, es zinu. Bet tajā brīdī nostrādāja pašsaglabāšanās instinkts. Kad tu redzi savu vārdu svešos pierakstos, tu gribi zināt kontekstu. Es piegāju tuvāk, tas, ko es izlasīju, lika man sastingt.
Dosjē par “mīļoto mazmeitu”
Tā nebija vienkārši dienasgrāmata. Tas bija detalizēts, skrupulozs ziņojums. Vai, ja saucam lietas īstajos vārdos, — ziņojums. Bet kam? Dievam? Iecirkņa inspektoram? Vai pašai sev, lai uzturētu savu naidu?
Teksts bija datēts ar pēdējiem mēnešiem. Lūk, tikai daži fragmenti, kas iespiedās man atmiņā, kamēr es šķirstīju lapas trīcošām rokām:
24. oktobris. Zane atkal atgriezās pēc pusnakts. Acis vājas, gaita nestabila. Droši vien piedzērusies. Un no rīta uz darbu aizgāja, saģērbusies kā putnubiedēklis. Svārki virs ceļgaliem, kauns. Un tas trīsdesmit gados! Nav ne vīra, ne bērnu, tikai plītēšana prātā. Un man smaida, čūska, par veselību jautā. Es zinu, kas tā par veselību — gaida, kad dzīvoklis atbrīvosies.
Es lasīju un neticēju savām acīm. 24. oktobrī es atgriezos no korporatīvā pasākuma, jā, vēlu. Bet es biju absolūti skaidrā, vienkārši ļoti nogurusi — papēži bija noberzuši kājas, tāpēc gaita bija dīvaina.
Man jaunatklājums – recepte vistas un mandarīnu tartaletes; mums tās vienmēr tiek apēstas pirmās
15. novembris. Pie viņas atkal bija atnācis tas vīrietis, bārdainais. Sēdēja līdz diviem naktī, mūziku ieslēguši. Es pieliku ausi pie sienas — smejas, nekaunīgie. Iekārtojusi no dzīvokļa bordeli. Vajadzēs iecirkņa inspektoram iemājot, lai pārbauda pasu režīmu. Citādi ieved kuru katru, un pēc tam mūs aplaupīs.
“Bārdainais vīrietis” ir mans brālis, kurš bija atbraucis no citas pilsētas komandējumā. Mēs sēdējām virtuvē, dzērām tēju un skatījāmies vecas komēdijas. Mūzikas nebija vispār.
Bet pats šausmīgākais nebija faktu sagrozīšana. Pats šausmīgākais bija tonalitāte. Šajā kladē nebija tās jaukās vecmāmiņas, kura mani cienāja ar pīrādziņiem. No katras lapas uz mani plūda tīra, destilēta ļaunprātība. Viņa aprakstīja, kādus produktus es pērku (“naudu nav kur likt, izšķērdētāja, labāk būtu mātei nosūtījusi”), kā es ģērbjos, ar ko runāju pa telefonu uz balkona.
Klades beigās es atradu sarakstu. Īstu sarakstu ar mūsu kāpņu telpas iedzīvotājiem ar īsiem raksturojumiem…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
